Augusto Pinočets vienmēr sevi pozicionēja kā patiesu patriotu, kas izglāba Čīli no haosa un komunistiskās sērgas. Neskatoties uz nežēlīgām politisko pretinieku represijām valstī tomēr bija opozīcija, kura 1986. gada 7. septembrī sarīkoja neveiksmīgu atentātu pret Augusto Pinočetu. Toreiz tika nogalināti pieci viņa miesassargi, taču ģenerālis palika dzīvs.
Joprojām Augusto Pinočeta valdīšanas laiku Čīlē uztver neviennozīmīgi. Daļa tautas nemīl Pinočetu, jo viņš slepkavoja cilvēkus, bet daļa viņu patiesi ciena, jo ģenerālis atbrīvoja Čīli no komunistiem un padarīja to par plaukstošu valsti. Iespējams tieši tādēļ čīlieši joprojām nav pabeiguši rakstīt vēstures mācības grāmatu, kas beidzas ar frāzi: «...bet pēc tam atnāca karavīri un apstādināja komunistus.»
Amerikāņi palīdz tikt pie varas
Augusto Pinočets Ugarte nāca pie varas 1973. gadā, apvērsuma rezultātā gāžot kreisi noskaņoto tālaika Čīles prezidentu Salvadoru Aljendi, un kļuva par vienu no pazīstamākajiem Dienvidamerikas diktatoriem. 1973. gada jūnijā Aljende, nenojauzdams par Pinočeta politiskajām ambīcijām, iecēla nākamo diktatoru par Čīles armijas virspavēlnieku. Dienu pirms apvērsuma nesen ieceltais Čīles galvenais karavadonis lūdza Dievu un nespēja izšķirties vai piedalīties plānotajā varas gāšanā. Taču apvērsums būtu noticis arī bez Pinočeta līdzdalības, jo gan armija, gan sabiedrība kopumā bijā ārkārtīgi neapmierināta ar prezidenta Aljendes «čomošanos» ar Kubas līderi Fidelu Kastro, kas valsti tuvināja komunistiskajam režīmam. Turklāt apvērsumā bija ieinteresēta arī ASV, kas bija Čīles sabiedrotā un aktīva līdzdalībniece Aljendes piespiedu atstādināšanā no varas. Ar Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes palīdzību līdz haosam tika novesta Čīles Nacionālā ekonomika, savukārt opozīcija saņēma iespaidīgu ārvalstu finansiālo palīdzību. Uzreiz pēc dumpinieku ierašanās pie prezidenta pils, saprazdami situācijas nopietnību un nolemtību, jaunajai varai padevās Salvadora Aljendes atbalstītāji. Savukārt pats prezidents, lai nekristu politisko pretinieku rokās, no dzīves šķīrās labprātīgi, izmantojot ieroci, ko viņam savulaik bija dāvājis tuvs draugs un Kubas vadonis Fidels Kastro. Amerikas Savienotās Valstis bija viena no pirmajām lielvarām, kas atzina jauno Pinočeta režīmu un nekavējoties atjaunoja Čīlei ekonomiskās palīdzības piegādes, kas bija pārtrauktas Salvadora Aljendes valdīšanas laikā. Augusto Pinočetam rīkojot apvērsumu bija divi mērķi – pielikt punktu komunisma izplatībai un valsts ekonomikas augšupeja. Jāsaka, ka ar abiem nospraustajiem mērķiem ģenerālis tika galā visai veiksmīgi.
Karā kā jau karā
Pēc oficiālās informācijas ģenerāļa Augusto Pinočeta 17 gadus ilgajā valdīšanas laikā tika nogalināti un pazuduši bez vēsts aptuveni 3000 viņa politisko oponentu, savukārt 28 tūkstoši pakļauti ieslodzījumam un spīdzināšanai. 1974. gadā Pinočets iecēla sevi par Čīles prezidentu, pēc kā izformēja parlamentu, aizliedza visa veida politisko un arodbiedrību darbību, presē ieviesa stingru cenzūru. Aljendes atbalstītāju un citu politisko pretinieku šķirošana notika Čīles Nacionālajā stadionā, kur atkarībā no bīstamības pakāpes tika izvietoti tautas ienaidnieki – citi laukuma vidū, citi tribīnēs, bet citi zem tribīnēm mazās istabiņās, kur viņus arī spīdzināja. Nāvessodus izpildīja Kordiljēru pakājē. Pinočets līdz pēdējai mūža dienai uzskatīja, ka tolaik bez «stingu mēru» pielietošanas iztikt nevarēja un vispār pret tā laika notikumiem viņš attiecās kā pret karu, kurā Pinočetam pretī stājās Kubas ģenerāļu vadītā 15 tūkstošu vīru liela armija. Vēl šobaltdien Čīles valdības pārstāvji aicina kubiešus izvest ieročus no slepenajām noliktavām, ko savulaik bija sarūpējuši Kastro diversanti cīņai pret Pinočeta režīmu. Iespējams, ja tolaik Čīlē sāktos pilsoņu karš, ņemot vērā Latīņamerikas kontinenta kvēlās revolucionārās tradīcijas, tad bojā gājušo būtu neskaitāmas reizes vairāk. Taču tas ir tikai minējums, savukārt žurnālisti, kuri tolaik strādāja Santjago joprojām naktīs sapņos redz murgus. Augusto Pinočeta diktatūras laikā tūkstošiem čīliešu pameta savu valsti un devās trimdā. Marksistu slaktēšana bija visai nežēlīga, par ko arī daļa valsts iedzīvotāju nosodīja un ienīda diktatoru, taču liela daļa čīliešu līdz pat šodien slavē ģenerāli par viņa neatsveramo nopelnu valsts ekonomiskās izaugsmes veicināšanā. Pat tie, kuri nav Pinočeta un viņa politiskas piekritēji, atzīst, ka bez Augusto Pinočeta radikālajām darbībām nebūtu bijusi iespējama valsts ekonomikas liberalizācijas, kas izraisīja strauju labklājības līmeņa augšupeju. Turklāt pie varas nonākušie militāristi neaptraipījās ar korupcijas skandāliem, kā tas notika Argentīnā. Un tas nav mazsvarīgi.
Senators uz mūžu
Augusto Pinočets piekrita atteikties no varas 1990. gadā pēc referenduma, kurā vairāk nekā puse vēlētāju nobalsoja pret viņu. «Viss, ko mēs, militāristi, darījām bija tikai Čīles un nevis savā labā. Un mēs par to nekaunamies. Mēs labprātīgi nododam varas grožus tautas rokās, jo uzskatam, ka mūsu misija ir pabeigta,» pēc sakāves vēlēšanās paziņoja Pinočets. No malas viss izskatās brīnišķīgi, taču vēl savas valdīšanas laikā, iespējams baidoties no politisko upuru radinieku atriebības, ģenerālis nodrošinājās valsts konstitūcijā ierakstīdams pantu par sevis iecelšanu senatora kārtā, kas Čīlē garantēja Pinočeta tiesisko neaizskaramību. Tomēr viņš saglabāja ietekmi valstī līdz pat 1998. gadam saglabājot Čīles bruņoto spēku virspavēlnieka amatu. Taču 2000. gadā tiesa Pinočetam senatora imunitāti tomēr anulēja. Viņam tika izvirzītas apsūdzības sakarā ar desmitiem smagu cilvēktiesību pārkāpumu, tomēr ilgie centieni saukt bijušo diktatoru pie tiesas allaž beidzās bez panākumiem, jo Augusto Pinočeta advokātiem izdevās pierādīt, ka to neļauj ģenerāļa sliktais veselības stāvoklis. Taču, tad, kad 2004. gadā atklājās, ka viņš noslēpis banku kontos ārvalstīs aptuveni 28 miljonus dolāru daudzi Pinočetam lojālie iedzīvotāji zaudēja ticību viņam. Toreiz bijušajam diktatoram tika izvirzītas apsūdzības par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un tiesas izmeklēja viņa finanšu līdzekļu izcelsmi.
Slavē un peļ arī pēc nāves
2006. gada 10. decembrī ārsts Huans Ignasio Vergara paziņoja žurnālistiem, ka Santjago militārajā hospitālī tuvāko radinieku lokā mūžībā aizgājis ģenerālis Augusto Pinočets. Uzzinājuši par Pinočeta nāvi diktatūras upuru radinieki un ģenerāļa režīma pretinieki sapulcējās Itālijas laukumā, kas atrodas galvaspilsētas centrā, lai paustu savu prieku par bijušā diktatora nāvi. Sākumā it kā mierīgā mītiņa dalībnieki neiesaistījās sadursmēs ar policiju, taču pēc dažām stundām simtiem agresīvi noskaņotu mītiņotāju pārvietojās pie prezidenta pils, kur sāka ar akmeņiem apmētāt policijas automašīnas. Kārtības sargi, lai izklīdinātu nekārtības cēlājus, bija spiesti pielietot pret viņiem ūdensmetējus un asaru gāzi. Atdarinādami Pinočeta režīma laikā notikušās demonstrācijas, kad protestētāji mēdza izkliegt: «Un viņš kritīs! Un viņš kritīs!», čīlieši apskāvušies izkliedza: «Un viņš ir kritis! Un viņš ir kritis!». Tajā pašā laikā Augusto Pinočeta atbalstītāji pulcējās pie Santjago militārā hospitāļa, kurā bijušais diktators nomira. Vairāki tūkstoši cilvēku turot rokās plakātus ar Pinočeta attēliem un Čīles karogiem bloķēja satiksmi tuvējās ielās. Augusto Pinočeta bēres sākās ar misi Santjago militārajā akadēmijā. Ceremonija bija privāta, taču tūkstošiem ģenerāļa atbalstītāju bija pulcējušies ārpusē pie akadēmijas ēkas. Pēc mises Pinočetam tika izrādīti militāri pagodinājumi un viņa mirstīgās atliekas ar helikopteru nogādātas kapsētā, kur notika kremēšana. Ģenerāļa pelni tika nodoti tuviniekiem. Augusto Pinočeta atbalstītāji, kuru vidū bija uzkrītoši liels skaits jauniešu, vicināja karogus ar uzrakstiem «Paldies, mans ģenerāli», kā arī izsauca apvainojumus komunistiem un gejiem un godināja bijušo diktatoru kā tēvzemes glābēju no komunisma. Daudzus novērotājus pārsteidza uz Pinočeta zārka novietotā prezidenta plecu lente, valsts karogs un armijas virspavēlnieka regālijas, jo ceremonija netika rīkota kā valsts oficiālās bēres.
